No prakses Tenerifē ir atgriezusies Marta. Uzzini, vai bija vērts tur doties
“Gadiem ilgi biju klausījusies un no malas noskatījusies, kā pazīstami cilvēki aizbrauc uz ārzemēm mācīties vai arī dodas praksē, un izjutusi nelielu skaudību. Īpaši, redzot bildes no siltajām zemēm – gaiši zilu okeānu, palmas, kalnus, es vienmēr nodomāju – jā, es tā arī kādreiz izdarīšu!!! Dzirdot stāstus par iepazītiem jauniem draugiem un piedzīvojumiem es nošļuku – ar mani noteikti tā nekad nenotiktu, es nemāku valodas, netikšu viena galā, un vispār mani nemaz nekur nepieņems praksē.
Skolā vienmēr ļoti reklamē Erasmus+ mobilitāti, ir semināri, informācija skolas mājas lapā, noklausījos pieredzes stāstu no divām meitenēm. Viss izklausās tik cerīgi, bet nekas tomēr no tā visa mani nespēja iekustināt – es baidījos.
Runāju ar kursa biedrenēm, daudzas gribētu braukt, tomēr daļai ir man pieņemami attaisnojumi, lai nebrauktu – darbs, bērni, dažādi citi iemesli. Un tad es domāju – kas mani ir piesējis? – vienkārši sasējusies pati savās atrunās. Nu jābrauc!!!! Kamēr nebiju paspējusi atrunāt pati sevi, es jau biju aizsūtījusi pieteikumu. Tālāk viss notiek ātri – aģentūra atbild, es daru visu soli pa solim, kā skolas vadība man bija informējusi. Pat divas nedēļas pirms brauciena man nelikās, ka kaut kur braukšu – dokumenti vēl nebija sakārtoti, biļetes nebija nopirktas, un pati plānoju rezerves plānu, ja nu es nekur netikšu. Tā pa īstam attapos tikai, kad biju uz salas Atlantijas okeāna vidū – Tenerifē. (Pirms tam pat īsti nezināju, kur sala atrodas)
Pirmās divas dienas aizņēma dokumentu kārtošana – milzīgs stress, maldīšanās, nesaprašana – nevienā iestādē neviens nerunā angliski. Kaut kā mistiski tieku pie visiem dokumentiem un jau pirmajā datumā dodos uz interviju savā prakses vietā.
Pirmais iespaids ieejot tikai gadu jaunajā piecu zvaigžņu viesnīcā – žoklis vaļā un nesaprotu vairs, kur man jāiet un kapēc. Viss tik glauni, grezni, kā no nākotnes. Pirmais iespaids intervijā – vienīgā kolēģe, ko satiku pateica, ka runās ar mani tikai spāniski, lai mācos. Un iedeva man formas tērpu. Sabijos.
Sākot praksi, es biju kā bez rokām. Trīcēju un nezināju, ko darīt ar guļošu cilvēku, kas nerunā angliski un pēkšņi no galvas pazūd viss, ko skolā esmu apguvusi. Pirmajā dienā man lika uz kolēģi parādīt masāžu, viņš nekomentēja, jo aizmiga. Laikam labi. Nākamā dienā jau man jāiet kabīnē kopā ar citu kolēģi un jātaisa masāža bērniem. Bērniem! Un viņu vecāki sēž tur pat blakus un vēro! Vēl atceros, kā pie durvīm nervozēju un nevarēju ieiet iekšā. Pēc nedēļas bez nekāda uztraukuma pārī ar kolēģi veicam masāžas, esmu apguvusi visu SPA notiekošo un prasu – ko tālāk. Mani kolēģi izbrīvē man savu laiku, lai iemācītu man jaunas tehnikas. Katrs savā jomā katrs ir meistars. Uz mani taisa masāžu, lai es sajustu, kā tas ir. Uz kolēģēm taisu sejas procedūras. Lavos iekšā kabīnēs, lai no malas vērotu, kā veic dažādas procedūras. Tikmēr pēc darba mana dzīve bija pastaigas gar okeānu, un dažreiz sarunājos ar istabas biedreni no Nīderlandes.
Pirmajās brīvdienās devos uz pamesto pludmali, kur dzīvo hipiji. Viena pati kāpu kalnā un sarunājos ar cilvēkiem, kuri reāli dzīvo alās, teltīs, būdiņās no palmām. Tā bija lieliska pieredze, vienai pašai kaut kur pastaigāties. Otrajā brīvdienā devos pastaigā 20km, kura beidzās ar saules dūrienu un apdegušu ādu. Šad tad izgājām laukā ar praktikantiem no viesnīcas vai kolēģi, nosvinēju dzimšanas dienu ar istabas biedreni okeāna krastā, bet ātri devos mājās, jo bija jāstrādā.
Kad darbā viss bija it kā jau apgūts un dienas pagāja strādājot ar klientiem vai arī dienas, kurās SPA neienāca neviena dzīva dvēsele, vajadzēja iemācīties tikt galā ar bezdarbību, darot vienkārši kaut ko. Man sāka palikt garlaicīgi brīvajā laikā – beidzās internets telefonā, viss bija izstaigāts, izkāpelēts, lai sauļotos pārāk karsts, apnika runāt angliski, ko īsti labi neprotu, un tas traucē līdz galam izteikties. Un te no zila gaisa man uzraksta draudzene no pamatskolas, ka tikko ieradusies Tenerifē uz pārvākšanos un īrē istabu no vēlviena latvieša. Nākošajā dienā mēs satikāmies un tikām ielūgti uz latviešu ballīti. Ļoti skaistā dzīvoklī ar skatu uz okeānu. Bija ļoti interesanti dzirdēt dažādus stāstus par to, kā 3 latviešu zēni ir šeit nokļuvuši. Viņi šeit ir labi iedzīvojušies, liels paziņu loks un zināšanas, kas noder, lai ikdienu padarītu vienkāršāku. Iešana uz viesnīcu baseiniem vai ēdnīcām, kur neviens neuzrauga ienākošos, latvieši pamanījušies pat dabūt aproces – all inclusive. Beigu beigās mēs 5 sākām regulāri tikties, lai paēstu, paspēlētu bumbu, vienam no viņiem pieder jahta, uz kuras uzrīkojām pasēdēšanu. Vienu vakaru pašā vakarā pirms gāju gulēt saņēmu sms – rīt visi tiekamies 8:00 ostā, man ir biļetes – brauksim uz citu salu! Mēs visi kopā ar kuģi devāmies uz citu salu, kur ēdām stikla restorānā kalna galā.
Pēc nedēļas saņēmu ielūgumu darbā. Ielūgums uz uzņēmuma balli. Es prasiju, cik liela ir balle, jo zinu, ka uzņēmumā strādā tūkstošiem cilvēku. Un man atbildēja – tik arī būs. Jau pēc laika devāmies uz balli – okeāna malā, visi baltā, ēdieni, dzērieni, mūzika, dejas. Visi tik draudzīgi, saliedēti, neskatoties uz to, par ko viņi strādā. Uzņēmuma īpašnieces dejo kopā uz viena galda ar istabenēm.
Vēl pēc laika kopā ar latviešiem devāmies uz pludmali, kur no klintīm var lekt ūdenī un kur dabīgi veidojušies okeāna baseini. Tā arī bija pēdējā mana ekskursija pa salu, jo viens no latviešiem devās uz Franciju un neatgriezās, otrs uz Ameriku, trešais bija aizņemts ar darbu, paliku tikai es un mana draudzene. pēdējās divās nedēļās sailgojos pēc mājām – pēc ēdieniem, ģimenes, draugiem. Devos uz krievu kafeinīcu, lai uzēstu boršču par 5€ un pelmeņus par 7€. Bet bija tā vērts, lai vismaz uz mirkli domās pabūtu mājās. Pienāca Līgo un es nolēmu, ka vismaz jāuzpin vainags. Uzpinām vainagus un cilvēki uz mums skatījās ar lielām acīm, fotogrāfēja, teica komplimentus. Līgo dienā šeit svin saulgriežu svētkus – pludmalē katrs ar savu ugunskuru, ēdieniem. Domājām aiziet. Kultūršoks. Jaunas Meitenes peldkostīmos gorās, puiši salietojušies lec pāri ugunskuram, mazi bērni nepieskatīti kaut kur skraidā, krīt, kaut kur atskan šāviens, cilvēki kliedz. Cilvēki dzer, mētā gružus. Mazs latviešu bariņš ierāvies cep šašļiku. Nav iespējams parunāties, nekāda kopības sajūta, tradīcijas. Devos mājās, lai sāktu pēdējo savu nedēļu uz salas. Pēdējās dienās laikam saindējos ar ēdienu, vēmu krūmos pie darba un darbā starp masāžu laikiem, 3 dienas bija slikti. Par spīti tam, visi kolēģi mani gaida atpakaļ nākamgad, sakot, ka es ar savu pozitīvusmu izkrāsojot viņu ikdienu.
Dzīvošana izklausās diezgan glauni – dzīvoju viesnīcā un ēdu bufetē 3 reizes dienā. Tomēr nebija viss tik skaisti tieši saistībā ar dzīvošanu – dzīvoju darbinieku telpās ar saliekamo gultu, istabiņa atradās pagrabstāvā blakus saimniecības telpām, no kurām mana istaba tika appludināta divas reizes. Istabā bija pelējums un tās netika pienācīgi koptas, kā arī koridoros un istabiņās ik pa laikam sastapos ar tarakāniem, kāds līdzīgs radījums naktī mēģināja ielīst man ausī. Pirmajās dienās bufetes ēdiens bija mana paradīze, skaitīju minūtes līdz ēdienreizei un ēdu 3 šķīvjus, lai pagaršotu visu, jo bija pieejamas jūras veltes. Pēc divām nedēļām sapratu, ka ēdiens atkārtojas un par cik tas bija diezgan neveselīgs un trekns, man gribējās gatavot pašai, bet diemžēl tādas iespējas nebija. Sūdzējos vadībai un mums piešķīra leduskapi, kuru diemžēl uzstādija tikai pēc 2 mēnešu ilgas gaidīšanas.
Lai gan dzīvošana nebija tik patīkama, tomēr brīvais laiks un prakse man liek aizmirst visas negatīvās emocijas. Profesionālie ieguvums ir neizmērojams.
1. Sākot ar to, kas īsti bija mana prakses vieta. Kādam cilvēkam pieder uzņēmums Group Fedola. Zem kura ir 5 milzīgas viesnīcas – cita par citu glaunāka. Un tad zem viesnīcām ir aptuveni 15 mazi uzņēmumi, kas nodarbojas ar jebko, kas nepieciešams viesnīcai – sākot ar to būvniecību un tehniķiem, pārtiku un veļu un darba apģērbiem, beidzot ar kancelejas precēm un programmēšanu, utt. Par ko var secināt, ka uzņēmums ir viens liels burbulis, un ienākumi paliek sistēmā. Gudri.
2. Pastrādajot divās viesnīcās es sapratu, cik liela nozīme ir iekārtojumam. Viesnīcā, kur man vajadzēja strādāt tikai izņēmuma kārtā bija ļoti šaurs, vecmodīgs un pārpildīts ar dekoriem, kas visu padarīja lētu. Taču manā prakses vietā bija izteikts minimālisms, plašums, pieregulējamas kušetes, katra mazākā detaļa pārdomāta.
3. Klients atnāk pirmais cilvēks ko sastop ir administrators- manā gadījumā meitene, kura runā 5 valodās. Otrajā viesnīcā terapists bija arī recepsijā, kamēr veica procedūru, tikmēr recepsijā atstāta zīmīte – uzrakstiet savu nummuru, mēs atzvanīsim, dažreiz neatzvana. Sūdzības un aizkaitināti klienti tur bija norma.
4. Anamnēze – tiek ievākta elektroniski. Klientiem iedod planšetes, kur 5 valodās ir aptauja, ko aizpilda un rezultāti nosūtās uz sistēmu. Tikmēr darbinieku ofisā, kur meistari atpūšas, pirms procedūras var piekļūt informācijai un redzēt, vai klientam kontrindikācijas.
5. Izmantotā kosmētika – Thalgo. Pieredzēju, kad spa izbeidza līgumu ar Thalgo un mums nācās izlietot visu, kas palicis pāri – lietojām uz klientiem, paši sev, centos pārdot. Nepieredzēju strādāt ar jauno brandu – Aroma Natur. Taču mums bija liels klāsts ēterisko eļļu – kopā ar aromaterapeitu jaucu kombinācijas.
6. Pieredzēju, kad darbiniekiem notika apmaksātas apmācības. Biju modelis, kā arī vēroju praktisko daļu – masāža ūdenī, masāža fascijām.
7. Ļoti daudz pieredzēju dažādo klientu attieksmi. Daži ļoti draudzīgi, atstāja dzeramnaudas, kāds kas pamanās bez maksas ielavīties spa un piecūkot tur visu, pārīši (dažādas orientācijas), kuri atļāvās mīlēties tik skaļi, ka viss spa to dzird, klienti, kuri aicina uz randiņu, tādi, kuri krāc utt.
8. Bez dažādām masāžām un sejas procedūrām, es arī 3 reizes veidoju meikapu kolēģēm, konsultēju kolēģus higiēnas normu jautājumā pirms ieradās pārbaude.
Runājot par to, kas man likās būtiski, tas ir finansējums. Ņemot vērā to, ka par finansējuma naudu bija jānosedz aģentūras maksa un aviobiļetes. Nauda dzīvošanai un visām nepieciešamajām lietām pietiktu, taču, ja nebūtu papildus atbalsts, tad nevarētu atļauties apceļot apkārtni, kas ir ļoti būtiski, atrodoties ārzemēs, un nožēloju, ka nevarēju atļauties aizbraukt visur, kur gribēju.
Mans ieteikums studentiem, kas apsver domu braukt ir tāds – neuztvert citu pieredzes stāstus tā it kā ar viņiem notiks tā pat. Vai nu tas ir slikts vai labs, tad tas ir atkarīgs no viņiem pašiem, no apstākļiem, izvēlēm, rakstura un tā ko viņi vispār gaida no prakses. Es necerēju uz neko daudz, bet ieguvu daudz vairāk. Gribu ieteikt nelaist garām iespējas.”
