Santa Roginska

“Jau 9.klasē mācoties, zināju, ka vēlos šo profesiju. Uzreiz pēc 12.klases iestājos Starptautiskajā Estētikas skolā, koledžas toreiz vēl nebija. Absolvēju Estētikas skolu, kur ieguvu profesiju – kosmētiķis. Un tad tieši notika izmaiņas, kad ši skola pārtapa par Kosmetoloģijas Koledžu. “Uz karstām” oglēm lecu vēlreiz mācīties, lai iegūtu 1.līmeņa augstāko izglītību. Tagad esmu skaistumkopšanas speciāliste kosmetoloģijā. Koledža sākumā man ļāva strādāt kā praktikantei skolas kabinetā, toreiz tas vēl bija uz Pērnavas 2. Tur sāku krāt savu pirmo pieredzi darbā ar klientu. Tad manas darba gaitas turpinājās vienā no BlueBox saloniem, kuram arī ieteica mani koledža. Tur nostrādāju kādus 3 gadus, ieguvu labas draudzenes/kolēģes, ar kurām uzturam sakarus vēl līdz šim, kā arī daudz pastāvīgas klientes. Piedzīvojām arī krīzes situāciju, kad diemžēl salonam nācās slēgties ciet. Tad es sāku īret kabinetu pie savas kursa biedrenes, kurai pieder ļoti skaists salons. Un visi mani klienti “nāca” man līdz. Krīze kādam gāja par sliktu, kādam par labu…..jo tas bija tas dzinulis, kas pamudināja mani izveidot arī savu privātpraksi dzimtajā pilsētā Balvos. Baidījos ļoti, bet viss izdevās. Tā nu es sāku pamatā strādāt Balvos un katru pirmdienu Rīgā pie kursabiedrenes. Daudzi prasīja, ka tu vari apvienot, vai nav grūti. Jo ceļš Balvi-Rīga ļoti tāls – 250km uz vienu galu. Jā,bija brīžiem grūti, agrie rīti un ziemas ceļi un koferu, smago somu “staipīšana”. Bet tas ir mans darbs, arī hobijs un, protams, labs atalgojums. Kā arī – man tieši patika tā izraušanās no Balviem uz Rīgu. Balvos es strādāju viena savā kabinetā – poliklīnikā, Rīgā tas jau bija salons ar kolektīvu. Katrā vietā citi cilvēki, cita gaisotne un atmosfēra. Man bija interesanti, nebija vienmuļi un rutīnas. Tā nu es strādāju un braukāju vairākus gadus, līdz man pieteicās dēliņs Gabriels. Vēl līdz kādam 5.grūtniecības mēnesim es tā turpināju, bet tad tālais ceļs kļuva par grūtu.Sākumā savā entuziasmā es visām dāmām solīju, kā piedzims, es atgriezīšos Rīgā. Gabrielam nu jau 3 gadi, bet uz Rīgu tā ari neatgriezos. Saņēmu daudz ziņas, dāmas mani gaidīja, daudzas bija izmisumā, ko nu tagad iesākt. Man ar bija skumji, bet dzīve ar bērniņu mani tomēr ierobežoja, bet tiklīdz atsāku strādāt pēc dekrēta atvaļinàjuma, man klientu savā privātpraksē ar palika krietni vairāk un es sapratu arī to, ka man vienkārši ir par maz dienu nedēļā un par maz stundu dienā, lai vēl paspētu braukt strādāt uz Rīgu.Tā nu pagaidām palieku tepat savā privātpraksē, čakli un cītīgi turpinu savu iesākto. Regulāri braukāju uz dažādiem kursiem, semināriem, apmācībām, jo ši ir tā nozare, kur viss ātri attīstās un jāseko visam līdzi. Semināros bieži satiekos ar kursabiedriem, kolēģēm. Un tā arī man ir sava veida atpūta, izraušanas no ikdienas rutīnas, kas stimulē mani strādāt pēc tam arvien labāk un labāk. Šo gadu laikā esmu ari LSSA biedrs, cik vien iespējams apmeklēju ari kopsapulces un sekoju līdz visiem jaunumiem. LSSA rīkotajā pašā pirmajā pasākumā “Beauty awards” ieguvu galveno balvu – Gada meistars 2016. Balvu pilsētā klienti atzinuši mani par labu sava aroda pratēju, kā arī izvirzījuši par vienu no nominantiem “Gada labākais pakalpojumu sniedzējs” Gada Balvai Uzņēmējdarbībā. Kā es vienmēr saku, tas ir pats svarīgākais atalgojums, tas priecē, silda sirdi, rotā seju ar laimīgu smaidu un dod stimulu, dzinulīti darboties tālāk, pilnveidoties un attīstīties.Esmu piedalījusies arī tādos projektos kā Mis&Misters Balvi, Vecmāmiņa Balvi- kur veicu procedūras konkursantiem,lasījusi lekcijas par sevis kopšanu meitenēm,sievietēm Balvos, kā arī citos tamlīdzīgos projektos.Savā jomā strādāju jau padsmit gadus,kas manuprāt ir jau liela pieredze.Un pagaidām pat nespēju iedomaties,ka varētu darīt ko citu. Darbs ir arī mans hobijs vienlaikus.Ja reizēm es jūtos slikti,tad aizbraucot uz savu praksi- tur vienmēr ir tāds miers uzreiz paliek labi. Un tieši to pašu vienmēr dzirdu arī no klientēm,ka pie manis var atpūsties no ikdienas steigas,problēmām, kā viņas iesmej- pat vaksācijā 😀Vai es ko mainītu savā profesijā,ja varētu “patīt” gadus atpakaĺ? Šādu jautājumu esmu dzirdējusi šat tad, es nenožēloju ne mirkli savas profesijas izvēli,vienīgais,ko es mainītu- sākumā izmācītos par ārstu/dermatologu un tad papildus kodmetoloģiju. Bet to es tik sapratu pēc vairāku gadu strādāšanas. Taču man ir lieliska sadarbība ar fantastisku dakterīti/dermatologu un ja man ir klients ar problēmām kuras es nevaru,jeb precīzāk nedrīkstu risināt- proti smaga akne,ādas saslimšanas,botulīns vai filleri un tml.,es sūtu pie dakterītes. Un mums ir lielisks tandēms. Un klients pēc tam atgriežas pie manis tāpat uz kopjošām ,uzturošām procedūrām. Un ir pateicīgs. Es ik pa brīdim sastopos ar situācijam,kas vēlreiz un vēlreiz atgadina man,ka esmu uz pareizā ceļa.Atcerējos,ka bija arī piedāvājums pirms pāris gadiem no Koledžas- but par treneri jeb pasniedzēju sejas kopšanas vai vaksācijas procedūrām. Tas bija liels vilinājums,taču iemesls,ka dzīvoju Balvos lika atteikties no šada pavērsiena. Bet tāpat,tas bij liels pagodinājums,ka uzrunàja tieši mani. Regulāri ik pec 5gadi atjaunoju savu ārstniecibas personas statusu un sertifikaciju. Patīk pašai strādāt ,kad viss ir kārtība un tas vieš arī lielaku uzticību klientam.Vēl vēlos pateikt lielu Paldies skolai/koledzai Marikai un visiem pārejiem. Bez viņiem es nebūtu ES”

%d bloggers like this: